Senos laikos cilvēks, kas meklēja zināšanas, nereti meklēja padomu pie vecākajiem - priesteriem, kuri spēja sazināties ar dabas enerģijām. Šie vecākie tika uzskatīti par tiešo saikni starp cilvēku un garu, un viņu vārdi tika augstu vērtēti.

Kad radās jautājums, vecākie paņēma mazu maisiņu, pilnu ar svēto dzīvnieku nagiem, zobiem, ūsām un kauliem, un izkaisīja tos uz bruģa. Atkarībā no tā, kur un kā tie nokrita un kādas formas veidoja, senči tos interpretēja un atbildēja uz jautājumiem.

Šajā orākulā šī senā tradīcija ir pārņemta un pielāgota mūsdienām: kaulu un nagu vietā mēs atrodam izcila skaistuma dzīvnieku ilustrācijas.